Реферат: Bankovskoe delo

Реферат: Bankovskoe delo

Latvijas Universitātes

SATURS

Ievads 3

1. Banku sistēmas elementi un to analīze 4

1.1 Centrālā banka 4

1.2 Komercbankas 5

1.3 Speciālās un investīciju bankas un

pārējās kredītiestādes 6

2. Latvijas banka 7

2.1 Latvijas Bankas vēsture 7

2.2 Latvijas bankas struktūra 8

Secinājumi un priekšlikumi 10

Izmantotās literatūras saraksts 11

Pielikums 12

Ievads

Centrālai bankai valstī ir nozīmīgākā vieta

banku sistēmā. Centrālā banka ir galvenais posms banku

sistēmā, un tā ar dažādu monetāro politiku

instrumentiem regulē naudas apgrozību valstī.

Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā Latvijā

tika uzsāktas reformas, lai valstī izveidotu tirgus ekonomiku.

Stabilizācijas un strukturālo reformu programmas ietvēra

strauju cenu liberalizāciju, subsīdiju atcelšanu, finansu

disciplīnas pastiprināšanu un liberālas

tirdzniecības un maksājumu sistēmas izveidošanu. Jau

pašos reformu procesa pirmsākumos Latvijā tika ieviesta

nacionālā valūta, tādējādi Latvijas Bankai

radot iespēju īstenot neatkarīgu monetāro politiku.

Latvijas Bankai ir nacionālās valūtas emisijas

monopoltiesības. Veidojot un īstenojot monetāro politiku,

Latvijas Banka ir juridiski un faktiski neatkarīga.

1997. gadā bankas sagatavoja finansu pārskatus saskaņā ar

Starptautiskajiem grāmatvedības standartiem un tos

pārbaudīja starptautiskas auditorfirmas. 1997. gadā banku

sektora kopējais kapitāls un rezerves palielinājās par

21%, kopējie aktīvi - par 17% un noguldījumi - par 28%.

Šī referāta mērķis ir pētīt un

analizēt Latvijas Banku, tās būtību, nozīmi valsts

ekonomikā, apskatīt banku sistēmu kopumā,

novērtēt un izteikts secinājumus par Latvijas Banku.

Lai sasniegtu referātā izvirzītos mērķus ir

svarīgi risināt sekojošus uzdevumus:

1) parādīt bankas sistēmu un tās elementus;

2) atspoguļot Latvijas Bankas vēsturisko attīstību,

tās struktūru;

3) aplūkot un izpētīt Latvijas Bankas tagadējo

darbību un darbības mērķus.

Problēmu pētīšanai galvenokārt izmantota Latvijas

Bankas izdales materiālus par bankas ekonomiskajiem

rādītājiem.

Pētīšanas periods ietver posmu no 1991.gada līdz

1998.gada vidum, bet apskatot Latvijas Bankas vēsturisko

attīstību tas sniedzas līdz 1918. gadam.

Referātā ir izmantoti LR - likumi, kas ir saistīti ar

bankām, autoru speciālā ekonomikas literatūra, kā

arī statistiskie izdevumi.

1. Banku sistēmas elementi un to analīze

Lai varētu izprast kā centrālā banka valstī

regulē ekonomiku, īstenojot naudas un kredīta politiku,

jāaplūko un jāanalizē visa banku sistēma

kopumā.

Banku sistēma ir ar likumu noteikts banku un

kredītiestāžu kopums, kas darbojās noteiktā

sakarībā. Pasaulē plaši izplatīta ir divpakāpju

banku sistēma.

1.1 attēls

1.1 attēls. Banku sistēmas uzbūve.

1.1 Centrālā banka

Katras valsts banku sistēmas galvenais un centrālais posms ir

centrālā banka. Vairumā valstu tā ir neatkarīga

banka, kas ir likumdevēja pārziņā. Tai ir

monopoltiesības izlaist naudu apgrozībā un regulēt

tās kustību valstī. Centrālās bankas funkcijas ir

šādas [5, 86]:

1. naudas emisija un naudas apgrozības regulēšana;

2. valsts kasiera funkcija;

3. banku bankas funkcija;

4. ekonomikas regulēšana ar naudas un kredīta metodēm.

Naudas emisijas un naudas apgrozības regulēšana ir

senākā un viena no svarīgākajām centrālo banku

funkcijām. Likums nosaka, ka centrālai bankai ir

monopoltiesības izlaist naudu apgrozībā. Dažās

valstīs ir saglabājies otrs emisijas centrs, t.i., Finansu

ministrija, kas izlaiž valsts kases zīmes.

Centrālajā bankā ir atvērti centrālo un vietējo

valsts pārvaldes orgānu, kā arī valsts kases tekošie

konti brīvo naudas līdzekļu glabāšanai. Tā veic

visas operācijas, kas ir saistītas ar valsts līdzekļu

saņemšanu, izlietošanu un glabāšanu.

Centrālā banka veic arī visas operācijas, kas ir

saistītas ar valsts vērtspapīriem, piešķir valstij

kredītus.

Centrālā banka neapkalpo uzņēmumus un fiziskas personas,

bet tās klienti ir komercbankas un citas kredītiestādes,

tāpēc arī centrālo banku dēvē par “banku

banku”. Komercbankas un kredītiestādes centrālajā

bankā glabā savas rezerves, kuras ir obligātas un noteiktas ar

likumu. Centrālā banka izsniedz arī aizdevumus

komercbankām un kredītiestādēm.

Ekonomikas regulēšana ar naudas un kredīta metodēm ir

pasākumu kopums, kuru īstenojot centrālā banka izmaina

naudas daudzumu apgrozībā, banku kredīta lielumu, procentu

likmes un citus naudas apgrozības un aizdevumu kapitāla tirgus

rādītājus. Naudas un kredīta politikas virzieni ir

šādi [5, 88]:

1. kredīta ekspansija jeb kredīta palielināšana;

2. kredīta restrikcija jeb kredīta sašaurināšana.

1.2 Komercbankas

Komercbankas banku sistēmā ir galvenais posms. Tām ir

visplašākais iestāžu tīkls, tās apkalpo

visdažādākos klientus un tajās koncentrējās

vislielākais kapitāls. Komercbankas ir finansu iestādes, kas

darbojas kā starpnieks starp uzkrājējiem un

aizņēmējiem. Tās pieņem depozītus no

fiziskām un juridiskā personām, tad izmanto šos

depozītus, lai piešķirtu aizdevumus citām fiziskām

un juridiskā personām.

Komercbankas operācijas dalās 3 lielās grupās [ 5, 92]:

1. pasīvās;

2. aktīvās;

3. komisijas.

Veicot pasīvās operācijas, komercbankas mobilizē un

uzkrāj brīvas naudas kapitālus. Pasīvās

operācijas rezultātā veidojas bankas resursi jeb pasīvi.

Pasīvus veido bankas paša kapitāls - dibināšanas

pamatkapitāls, rezerves kapitāls un nesadalītā

peļņa. Otra pasīvu grupa ir noguldījumi. Noguldījumi

var būt termiņnoguldījumi un pieprasījuma

noguldījumi. Banka savus resursus var veidot iegādājoties no

citām bankām līdzekļus kā arī pārdodot

vērtspapīrus ar nosacījumu, ka tos atpirks.

Pasīvo operāciju rezultātā mobilizētos naudas

līdzekļus banka iegulda dažādos pasākumos ar

mērķi gūt peļņu. Komercbankas izsniedz kredītus

par augstākiem procentiem nekā par piesaistītajiem

līdzekļiem ir jāmaksā. Aktīvajām

operācijām vēl pieder investēšana

kapitālieguldījumos un naudas līdzekļu izvietošana

vērtspapīros.

Komisijas operācijas banka veic klienta uzdevumā, saņemot par

to noteiktu atlīdzību.

Latvijā komercbankas un pārējās kredītiestādes

regulē 1995. gada 5. oktobrī pieņemtais "

Kredītiestāžu likums", kā arī likumi - "Par

uzņēmējdarbību", "Par akciju sabiedrībām", "Par

vērtspapīriem" u.c likumi un normatīvie akti.

Saskaņā ar likuma "Par Latvijas Banku" 10. pantu Latvijas Banka

veic banku un pārējo kredītiestāžu darbības

uzraudzību un revīziju. Šo funkciju veikšanai Latvijas

Bankā ir izveidota Kredītiestāžu uzraudzības

pārvalde, kuras kompetencē ietilpst kredītiestāžu

licencēšana (Licencēšanas daļa, Juridiskā

daļa), uzraudzība (Uzraudzības daļa), kā arī

aktīva līdzdalība banku darbību regulējošo

likumdošanas aktu izstrādē un Latvijas Bankas normatīvo

noteikumu sagatavošanā (Metodikas un analītiskā

daļa).

Bankas minimālais dibināšanas pamatkapitāls ir

ekvivalents 5 milj. ekiju, kas pārrēķināti latos pēc

Latvijas Bankas noteiktā valūtas kursa. Tām bankām, kuras

bija reģistrētas jau līdz "Kredītiestāžu

likuma" spēkā stāšanās brīdim,

saskaņā ar šī likuma pārejas noteikumiem

jāievēro, ka bankas minimālais dibināšanas

pamatkapitāls ir:

1. no "Kredītiestāžu likuma" stāšanās

spēkā līdz 1996. gada 31. martam - ne mazāks kā 100

000 latu;

2. no 1996. gada 1. aprīļa līdz 1998. gada 31. martam - ne

mazāks kā 1 000 000 latu;

3. no 1998. gada 1. aprīļa līdz 1999. gada 31. decembrim - ne

mazāks kā 2 000 000 latu.

Lielo riska darījumu ierobežojumi.

Kredītiestādes darījuma risks tiek kvalificēts kā

liels, ja darījuma apmērs pārsniedz 10% no

kredītiestādes pašu kapitāla. Lielo riska darījumu

kopsumma nedrīkst pārsniegt kredītiestādes pašu

kapitālu vairāk nekā astoņas reizes. Par kredītu,

kas pārsniedz 100 000 latu, kredītiestādei nedēļas

laikā pēc tā piešķiršanas jāinformē

Latvijas Banka. Riska darījumu apmērs ar vienu klientu

(savstarpēji saistītu klientu grupu) nedrīkst pārsniegt

25% no kredītiestādes pašu kapitāla. Riska darījumu

apmērs ar personām, kuras saistītas ar

kredītiestādi, nedrīkst kopsummā pārsniegt 15% no

kredītiestādes pašu kapitāla.

1.3 Speciālās un investīciju bankas, pārējās

kredītiestādes

Tā kā šī referāta mērķis ir

parādīt un analizēt Latvijas Bankas monetāro politiku,

kura tā īsteno, regulējot naudas daudzumu apgrozībā,

bet tā kā lielākie naudas līdzekļi tiek

mobilizēti komercbankās, tad autors tikai īsumā

atspoguļos pārējās bankas un kredītiestādes.

Speciālās bankas ir bankas, kas specializējušās

kādas noteiktas tautsaimniecības nozares apkalpošanā vai

atsevišķu operācijas veikšanā. Parasti speciālo

banku grupā ietilpst lauksaimniecības, ārējās

tirdzniecības un hipotēku bankas. Latvijā pastāv tikai 1

speciālā banka - Zemes un hipotēku banka. Tās

darbību regulē likums “Par zemes un hipotēku banku”, kas

pieņemts 1995. gada janvārī un noteikumi par hipotēku

aizdevumiem.

Investīciju bankas mobilizētos naudas līdzekļus iegulda

dažādās tautsaimniecības nozarēs ilgtermiņa

aizdevuma veidā. Likums “Par Latvijas Investīciju banku” nosaka, ka

tās pamatmērķis ir veicināt Latvijas ekonomikas

attīstību.

Pārējās kredītiestādes ir investīciju

kompānijas un investīciju tresti, finansu kompānijas,

apdrošināšanas kompānijas, krājkases, pensiju fondi,

lombardi, kredīta korporācijas.

2. Latvijas Banka

Saskaņā ar 1992.gada 19.maija pieņemto likumu “Par Latvijas

Banku”, Latvijas Banka ir Latvijas Republikas centrālā banka.

Latvijas Bankas galvenais mērķis ir, īstenojot naudas

politiku, regulēt naudas daudzumu apgrozībā, lai

saglabātu cenu stabilitāti valstī. Latvijas Banka savā

darbībā veicina brīvu konkurenci, resursu efektīvu

piešķiršanu un apriti, finansu sistēmas stabilitāti,

koordināciju un uzraudzību.

2.1 Latvijas Bankas vēsture

1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika, un no

jauna bija jārada gan valsts finansu sistēma, gan Latvijas

nacionālā valūta.

Lai varētu realizēt sekmīgu monetāro politiku, 1922. gada

7. septembrī Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas

Bankas dibināšanu. Latvijas Bankai tika piešķirtas

emisijas tiesības. Tās pagaidu statūti tika apstiprināti

1922. gada 19. septembrī ar Ministru kabineta lēmumu, un tās

sākotnējais kapitāls bija 10 milj. latu.

Banku nodibināja uz Valsts Krāj- un Kredītbankas bāzes,

Latvijas Bankai 1922. gada 1. novembrī pārņemot tās

aktīvus un pasīvus, un jau 2.novembrī Latvijas Banka laida

apgrozībā 10 latu pagaidu banknotes - 500 Latvijas rubļu

naudas zīmes ar uzdruku. Latvijas Banka veica gan tiešo valsts

centrālās bankas uzdevumu - naudas zīmju emisiju, to

nodrošinājuma un apgrozības kontroli, gan komercdarbību,

finansējot un kreditējot valsts un privātos

uzņēmumus, iestādes un pilsoņus.

1923. gada 24. aprīlī Saeimas plenārsēde

apstiprināja Latvijas Bankas statūtus, ko valsts prezidents

Jānis Čakste parakstīja 2. jūlijā. Banku vadīja

padome un valde. Padomes sastāvā bija tās

priekšsēdētājs, viņa vietnieks un 11 locekļu,

bet valdē bija iekļauts galvenais direktors, viņa vietnieks un

trīs direktori.

Par pirmo padomes priekšsēdētāju tika iecelts finansu

ministrs Ringolds Kalnings. 1926. gadā par padomes

priekšsēdētāju kļuva tautsaimnieks un Saeimas

deputāts Rīgas Diskonta bankas direktors Jūlijs Celms, bet

1931.gadā viņu nomainīja Ādolfs Klīve, kas

vadīja padomi līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā.

1924. gadā jau bija izveidojusies Latvijas Bankas struktūra: bankas

centrāle (Rīgā, K. Valdemāra ielā 2a), 8 bankas

nodaļas, kuras veica visas operācijas, un 14 nodaļas, kuras

veica tikai valsts kases funkcijas, kā arī dažas pasīva

(noguldījumu) operācijas. Šāda struktūra

saglabājās līdz 1940.gadam.

1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja Sarkanā armija un

5. augustā Latvija tika inkorporēta PSRS. 1940. gada 25.

jūlijā tika pieņemts likums par banku un lielo

rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju.

Nacionalizētās kredītiestādes apvienoja, un tās

kļuva par Latvijas Bankas nodaļām. 13.jūlijā tika

atlaista Latvijas Bankas vadība. Par jauno bankas padomes

priekšsēdētāju Ministru kabinets iecēla Pēteri

Ozolu. 3. augustā tika pieņemts likums par visu banku (ieskaitot

Latvijas Banku) padomju atcelšanu, nododot to pienākumus

jaundibinātajām valdēm. Par jauno Latvijas Bankas direktoru

(valdes priekšsēdētāju) Ministru kabinets iecēla

Kārli Zandersonu, par direktoriem - bijušās Latvijas Bankas

padomes un valdes locekļus: Kārli Vanagu, Ernestu Ozoliņu un

Jāni Stalbovu. Šāda bankas vadības shēma

funkcionēja līdz 1940. gada 10. oktobrim, kas bija Latvijas Bankas

juridiskās likvidācijas datums. Ar šo dienu Latvijas Bankas

vietā stājās PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais

kantoris kā centralizētās PSRS banku sistēmas

sastāvdaļa. Par tā pirmo pārvaldnieku tika iecelts PSRS

Valsts bankas pilnvarotais Latvijā G. Teplovs, par viņa vietnieku

kļuva K. Zandersons. Latvijā pakāpeniski tika ieviesta PSRS

naudas sistēma. Iedzīvotājus iepriekš nebrīdinot,

1941. gada 25. martā anulēja latu.

1941. gada jūnijā Latviju okupēja Vācijas karaspēks.

Pirmajās dienās pēc tā ienākšanas

Rīgā Latvijas Banka atsāka darbību, taču naudas

emisijas tiesības tā neatguva.

Vācu okupācijas laikā centrālās bankas funkcijas

veica Rīgas valsts kredītkase. Tika realizēta īpaša

okupētajām zemēm paredzēta naudas politika, kuras

mērķis bija šo zemju pakļaušana un

izlaupīšana.

Pēc 2. pasaules kara Latvija atkal nonāca PSRS finansu un

kredīta sistēmā. Gan naudas emisiju, gan valsts kases

funkcijas veica PSRS Valsts banka, bet Latvijas PSR naudas sistēma

atradās pilnīgā tās kontrolē.

80. gadu vidū PSRS politiskās un ekonomiskās

pārkārtošanas radītās iespējas tika izmantotas

arī Latvijā, kur jau 1988. gadā sākās banku

sistēmas reorganizācija. 1987. gadā PSRS Valsts bankas

Latvijas Republikāniskais kantoris tika pārdēvēts par

PSRS Valsts bankas Latvijas Republikānisko banku, taču par valsts

centrālo un emisijas banku nekļuva.

1990. gada 2. martā Latvijas PSR Augstākā padome

pieņēma likumu "Par bankām" un lēmumu "Par Latvijas

Banku". Tas noteica, ka Latvijas PSR tiek dibināta (faktiski -

atjaunota) Latvijas Banka - vietējā centrālā banka -

patstāvīga valsts banka, naudas emisijas centrs, banku banka

attiecībā pret komercbankām, valsts budžeta kases

izpildes organizatore un ekonomikas regulētāja ar

monetārās politikas instrumentiem. Taču tikai pēc 1990.

gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības

atjaunošanu un PSRS sabrukuma ar Latvijas Republikas Augstākās

padomes 1991. gada 3.septembra lēmumu "Par Latvijas Republikas

teritorijā esošo banku iestāžu reorganizāciju"

Latvijas Banka kļuva par reālu centrālo un emisijas banku.

Tā pārņēma savā īpašumā un

struktūrā PSRS Valsts bankas Latvijas Republikānisko banku

u.c. valsts kredītiestādes. Par Latvijas Bankas prezidentu

kļuva Latvijas Republikas Augstākās padomes Ekonomikas

komisijas Banku un finansu apakškomisijas vadītājs Einars

Repše. 1992. gada 4. Martā Latvijas Republikas Augstākā

padome pieņēma likumu "Par 1922. gadā dibinātās

Latvijas Bankas tiesību pārņemšanu". Latvijas Bankas

kā valsts centrālās un emisijas bankas statusu galīgi

nostiprināja 1992. gada 19.maijā pieņemtie Latvijas Republikas

likumi "Par bankām" un "Par Latvijas Banku". Pirmo reizi Latvijā

likumdošanas ceļā tika nodrošināta valsts

centrālās bankas neatkarība no valdības politikas. Likums

"Par Latvijas Banku" neparedzēja tās komercdarbību,

tāpēc tika pieņemts lēmums par 49 tās nodaļu

pārveidošanu un privatizāciju.

1990. gada 31. jūlijā Latvijas Republikas Augstākā padome

pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas naudas sistēmas

izveidošanas programmu". Latvijas nacionālās valūtas

atjaunošanu sagatavoja Latvijas Bankas padome sadarbībā ar

Latvijas un ārvalstu konsultantiem. Tika izveidota Latvijas Republikas

Naudas reformas komiteja, kas 1992. gada 4. maijā pieņēma

lēmumu par Latvijas Bankas pagaidu naudas zīmes - Latvijas

rubļa - laišanu apgrozībā. 1993. gadā

apgrozībā tika ieviesta Latvijas Republikas nacionālā

valūta - lats. Nauda atguva agrākajos gados zaudētās

funkcijas. Naudas reformas sekmīga norise un lata ieviešana

radīja priekšnoteikumus pārejai uz tirgus ekonomiku.

2.2 Latvijas Bankas struktūra

Saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku" Latvijas Banku pārvalda

bankas padome un valde. Bankas padomes sastāvā ir 8 cilvēki:

bankas prezidents, viņa vietnieks un 6 padomes locekļi. Bankas

prezidents ir Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs.

Latvijas Bankas padomes izveidotā valde 6 cilvēku sastāvā

veic bankas praktiskā darba operatīvo vadīšanu.

Latvijas Bankas prezidentu ievēl Saeima uz 6 gadiem.

Pašreizējais Latvijas Bankas prezidents ir Einars Repše,

kurš tika iecelts Latvijas Bankas prezidenta amatā 1991.gada

3.septembrī un 1997.gadā atkārtoti ievēlēts. Bankas

prezidents apstiprina Latvijas Bankas struktūru, pieņem darbā

un atbrīvo no darba Latvijas Bankas darbiniekus..

Latvijas Bankas padome pieņem lēmumus Latvijas Bankas

vārdā. Tā nosaka vispārējo naudas politiku,

Latvijas Bankas aktīvo un pasīvo operāciju procentu likmes.

Bankas padome izskata ārvalstu banku pieteikumus šo banku

nodaļu, filiāļu un pārstāvniecību

atvēršanai Latvijas Republikā, lemj par licenču

izsniegšanu šo kredītiestāžu darbībai

Latvijā.

Bankas padome izskata un apstiprina bankas gada budžetu, nosakot, ka

visi bankas izdevumi sedzami no bankas ieņēmumiem.

Latvijas Bankas valde veic bankas praktiskā darba operatīvo

vadīšanu, realizē bankas padomes direktīvas naudas

apgrozības un kredītiestāžu uzraudzības jomā.

Latvijas Bankas valdes priekšsēdētājs ir Ilmārs

Rimšēvičs, valdes priekšsēdētāja vietniece

Māra Raubiško un valdes locekļi ir Roberts L. Grava, Reinis

Jakovļevs, Helmūts Ancāns Antonija Sileniece

2.1 attēlā var aplūkot Latvijas Bankas struktūru.

Padomes pakļautībā ir valde un sekojošas pārvaldes -

prezidenta konsultants, sabiedrisko attiecību pārvalde,

iekšējās revīzijas pārvalde, juridiskā

pārvalde, ārējo sakaru pārvalde, aizsardzības

pārvalde un kases un naudas pārvalde, kuras

pakļautībā ir visas Latvijas Bankas filiāles. Zem valdes

ir monetārās politikas pārvalde, kredītiestāžu

uzraudzības pārvalde, valūtas uzraudzības pārvalde,

grāmatvedības un norēķinu pārvalde u.c.

pārvaldes.

Izmantotās literatūras saraksts

1. Latvijas Republikas likums “Par Latvijas Banku’’, 19.05.1992

2. Latvijas Republikas “Kredītiestāžu likums”, 05.10.1995

3. Latvijas Republikas likums “Par Latvijas Innvestīcijas banku”,

30.03.1993

4. E.Kassalis. Makroekonomika. - R.: LU, 1995. - 144 lpp.

5. E.Zelgalvis. Kapitālistisko valstu naudas apgrozība un

kredīts. - R.: Zvaigzne, 1982. - 253 lpp.

6. Latvijas statistikas gadagrāmata

7. Informācija par Latvijas Banku elektroniskā formā