Курсовая: Bnkovskoe delo

Курсовая: Bnkovskoe delo

S A T U R S

Ievads.................................................................................................2

1. Banku izcelšanās un iedalījums...........................3

1.1. Banku

izcelšanās.........................................................3

1.2. Galvenie kredītiestāžu veidi......................3

2. Noguldījumu veidi un iekšējā kontrole...............5

2.1. Noguldījumu veidi...........................................5

2.2. Noguldījumu iekšējā kontrole.................6

3. Aizdevumu veidi un ar tiem sistītās procedūras...........7

3.1. Aizdevumi fiziskām personām............................7

3.2. Aizdevumi juridiskām personām.........................10

3.3. Starpbanku aizdevumi............................................13

3.4. Ar aizdevumiem saistītās procedūras..............14

4. Bankas riska veidi un to raksturojums..................................16

4.1. Riska veidu raksturojums........................................17

Secinājumi un

Ievads.

Dzīvojot mūsdienu sabiedrībā, cilvēkam ir

nepieciešams veiksmīgi un tālredzīgi orientēties

apkārtējā vidē. Nepieciešams saprast un prast

analizēt dažādas situācijas un apstākļus.

Mūs ieskauj visdažādākās lietas, un, lai

veiksmīgi spētu izdzīvot, ir jāprot tās

kontrolēt, un to var tikai ar zināšanām. Viena no

šādām lietām ir banku sistēma un būtība.

Šajā darbā īsumā izklāstītas

teorētiskās zināšanas par banku sistēmu,

būtību un to funkcijām. Dažādie banku veidi un tik

daudzās kreditēšanas iespējas, aizdevumi un risks, kas

saistās ar to – nepieciešams saprast, lai veiksmīgi

varētu iesaistīties mūsdienu sabiedrībā un, protams,

pelnīt naudu. Latvijā tik daudz banku veidu un plašais to

piedāvāto pakalpojumu klāsts ir salīdzinoši neilgi –

kopš neatkarības atgūšanas – bet jau tik daudz kas ir

atkarīgs no banku sistēmas, un galvenokārt jau Latvijas

ekonomika. Tāpēc banku būtība ir viena no pirmajām

lietām, ko būtu vērts iemācīties un saprast, jo

tuvākajā nākotnē banku sistēmai būs daudz

svarīgāki mērķi un uzdevumi. Un galvenokārt

tieši tāpēc es izvēlējos šo tēmu, lai

izklāstītu to savā darbā.

1. Banku izcelšanās un iedalījums.

1.1. Banku izcelšanās.

Vārds “banka” ir cēlies no itāļu vārda “banco”, kas

nozīmē “galds”. Banku pirmgaitnieki bija viduslaiku

augļotāji – naudas kapitāla pārstāvji; viņi

pieņēma naudas ieguldījumus no tirgotājiem un

specializējās dažādu pilsētu un valstu naudas

zīmju apmaiņā. Ar laiku augļotāji sāka izmantot

šos ieguldījumus, kā arī savus naudas

līdzekļus, lai dotu aizdevumus un saņemtu procentus. Tas

nozīmēja, ka augļotāji mainījās par

banķieriem.

1.2. Galvenie kredītiestāžu veidi.

Atkarībā no tā, kam pieder kredītu un kredītu-

finansiālās iestādes, valstīs ar tirgus ekonomiku

dalās:

§ valsts finansu-kredītiestādes;

§ privātās finansu-kredītiestādes.

Pie pirmās grupas pieder centrālās bankas, kurām ir

monopoltiesības izlaist banknotes.

Bankas var iedalīt arī pēc to darbības virziena:

§ emisiju bankas;

§ komerciālās bankas;

§ investīciju bankas;

§ hipotēku bankas;

§ krājkases;

§ specializētās (piem., tirdzniecības bankas).

Emisiju bankas izlaiž banknotes. To varētu dēvēt par

“banku banku”.

Komercbankas veic ražošanas, tirdzniecības un citu

uzņēmumukreditēšanu galvenokārt ar naudas

kapitālu, ko viņi iegūst noguldījumu veidā.

Investīciju bankas nodarbojas ar finansēšanu un

ilgtermiņa kreditēšanu dažādās nozarēs

(galvenokārt ražošanas, tirdzniecības un transporta).

Atšķirībā no komercbankām investīciju bankas

šo naudu iegūst izlaižot savas akcijas un obligācijas,

kā ar saņemot kredītus no komercbankām.

Hipotēku bankas izsniedz ilgtermiņa aizdevumus

ķīlā ņemot nekustamo īpašumu – zemi, ēkas.

Specializētās bankas nodarbojas ar noteiktu kreditēšanas

veidu.

2. Noguldījumu veidi un iekšējā kontrole.

2.1. Noguldījumu veidi.

Savu darbību bankas lielākā vai mazākā

mērā finansē ar depozītiem, kas piesaistīti no

daudziem avotiem. Bankai sava darbība jāorganizē,

ievērojot piesardzību, apdomību un cieši ņemot

vērā savu noguldītāju intereses.

Bankas vadība ir atbildīga ne tikai par savu noguldītāju

interešu aizsardzību; tās pienākumi pret bankas

akcionāriem nozīmē, ka bankai noguldītie

līdzekļi ir jāpārvalda un jāvada aktīvi un

efektīvi saskaņā ar stratēģiju, kurā ņemta

vērā gan likviditāte, gan rentabilitāte. Tomēr

noguldījumu aktīvu pārvaldi ierobežo vairāki

faktori, to skaitā:

§ kapitāla segums;

§ likviditāte;

§ termiņu struktūra;

§ procentu likmju nestabilitāte;

§ stabilitāte.

Noguldījumu veidi:

Norēķinu konts – klientam ir iespēja izņemt

naudu pēc pieprasījuma vai dot bankai rīkojumu izmaksāt

naudu pēc uzdevuma. Banka pedāvā procentus par konta atlikumu

fizisko un juridisko personu kontos.

Lielizmēra depozīti – latu vai ārzemju valūtas

atlikumi pastāvīgi atrodas kustībā starp

dažādām iestādēm. Bankas lielizmēra

noguldījumu izmaksas ir ļoti atkarīgas no valdības procentu

un valūtas apmaiņas likmju politikas, no pidāvājuma un

pieprasījuma un no bankas kredīta reitinga. Šādus

noguldījumus var piesaistīt uz laiku, sākot no 24 stundām

un beidzot ar gadu. Latvijā lielizmēra depozīti nav

izplatīti. Bankas praktizē depozītu pieņemšanu kā

no fiziskām, tā arī no juridiskām personām.

Klientu noguldītie līdzekļi var būt bankai

nozīmīgs līdzekļu avots; pēdējos gados

konkurences ietekme ir ievērojami paplašinājusi klientiem

piedāvāto noguldījumu pakalpojumu veidu spektru un

veicinājusi noteikumu daudzveidību. Latvijas bankas savā

darbībā piedāvā arī šādus noguldījumu

veidus:

§ Ziemassvētku depozīts;

§ bērnu un skolēnu depozīts krājdepozīts;

§ pensionāru noguldījumi;

§ pensiju uzkrāšanas konts;

§ atvērtais depozīts;

§ premiālais depozīts;

§ depozīts ar nosacījumu.

Noguldījumus uzskaita atbilstoši to veidam un valūtai,

kurā tie noguldīti. Procentus par noguldījumu un depozītu

summu aprēķina, sākot ar dienu, kad noguldījumu un

depozītu summa tiek ieskaitīta kontā līdz to atmaksas

dienai.

2.2. Noguldījumu iekšējā kontrole.

Iekšējā kontrole attiecībā uz noguldījumiem

būtu jāizstrādā tā, lai nodrošinātu

šādus apstākļus:

§ depozīti tiek pieņemti tikai uz tādiem

termiņiem (lielizmēra noguldījumu gadījumā – no

tādām institūcijām), kādus bankas vadība

apstiprinājusi saskaņā ar bankas termiņu un

likviditātes politiku;

§ visi pieņemtie noguldījumi jāiekļauj

grāmatvedības uzskaitē, piemērojot atbilstošo

procentu likmi un aprēķinot procentus;

§ neviens no grāmatojumiem noguldītāju kontos nav

fiktīvs vai viltots, tiek novērsta “netīrās” naudas

atmazgāšana.

Sakarā ar bankas un klienta attiecību raksturu principā

informācijas plūsma mēdz būt vienā virzienā –

no bankas pie klienta. Tā kā ne katrs klients rūpīgi seko

atlikumam un kustībai savā kontā, pastāv

paaugstināts risks, ka tiek pieļautas nepamanītas

kļūdas vai kaut kas tiek izlaists vai nu krāpšanas

nolūkā, vai nejauši. Paņēmieni, kā

minimizēt šādu kļūdu, izlaidumu vai

krāpšanas iespējas:

§ jānodrošina grāmatvedības ierakstu un

naudas izmaksas kārtīgas kontroles procedūras;

§ jāveic centralizēta paziņojumu

izsūtīšana klientiem;

§ jāsadala pienākumi, īpaši

attiecībā uz pienākumu risināt klientu jautājumus;

§ jāseko neaiztiktiem kontiem; kontiem, kur darbības

notiek ar novēlošanos; jākontrolē darbinieku konti, jo ar

tiem pastāv īpašas iespējas izdarīt

krāpšanu;

§ jāpārbauda procentu aprēķini un

grāmatojumi neatkarīgi vienu no otra;

§ jāpārbauda procenti, kas tiek ieskaitīti

procentu izdevumu kontā, salīdzinot ar kopējo

noguldītāju kontos kreditēto procentu summu;

§ lielāko daļu katras summas

salīdzināšanas procedūru iespējams izlaist, ja

grāmatvedības sitēma ir kompjuterizēta un procenti tiek

aprēķināti un pārskaitīti automātiski.

Tomēr vadībai būtu regulāri jāpārbauda, vai

kontrole joprojām darbojas apmierinoši un jāveic

atsevišķu procentu aprēķinu un grāmatojumu

pārbaude;

§ vadības pārskatos jāiekļauj pārskats

par starpību starp izmaksātajiem un saņemtajiem procentiem un

izmaksāto procentu summu analīze.

3. Aizdevumu veidi un ar tiem saistītās procedūras.

3.1. Aizdevumi fiziskām personām.

Galvenokārt banku aizdevumi veido līdzekļu lielāko un

vissvarīgāko daļu. Stabilā ekonomikas vidē

starpība starp kredītresursu pašizmaksu un bankas noteikto

procentu likmi ir samērā maza, tādēļ ir ļoti

svarīgi, lai zaudēto aizdevumu īpatsvars būtu pēc

iespējas mazāks.

Pamatā bankas finansē savu kredītportfeli, piesaistot

depozītus. Bankai ir jānodrošina pienācīgs

peļņas līmenis atbilstoši tās akcionāru

sagaidītajam un riska pakāpei, kādu tie ir gatavi

uzņemties.

Bankai jānosaka tāda procentu likme, kas ļautu nosegt:

§ aizdoto kredītresursu pašizmaksu (par noguldījumiem

maksātos procentus);

§ administratīvos izdevumus;

§ paredzamo zaudēto aizdevumu īpatsvaru;

§ peļņas procentu lielumu.

Lielākais risks ir tāds, ka aizdevuma ņēmējs var

nesamaksāt procentus par aizdevuma lietošanu un neatmaksāt

aizdevuma pamatsummu.

Fiziskām personām bankas var izsniegt šādus aizdevumus:

§ overdraftu;

§ aizdevumu, kas paredzēts kapitālieguldījuma

finansēšanas un vēlākas ieņēmumu summas

sasaistīšanai;

§ aizdevumu ar nemainīgu procentu likmi;

§ atjaunojamo kredītlīniju;

§ hipotēkas auizdevumu;

§ kredītkaršu aizdevumu.

Latvijas banku praksē netiek izmantots tāds aizdevumu veids kā

kredīta pārsniegšana (overdrafts). Šāds aizdevuma

veids ir izdevīgs klientam, ja viņam nauda steidzami ir

nepieciešama un ir zināms, ka tas spēs ātri to

atmaksāt.

Kredīta pārsniegšana ir viena no kredītlīnijas

formām, ko klients var izmantot, no sava tekošā konta veicot

izmaksas, kas pārsniedz konta atlikumu. Overdrafts vienmēr tiek

uzskatīts par gadījuma rakstura īstermiņa aizdevumu.

Pēc noteikumiem, overdrafts ir atmaksājams pēc

pieprasījuma, tomēr praksē bankas pieprasa overdrafta

atmaksāšanu tikai atsevišķos ārkārtējos

gadījumos.

Aizdevums, kas paredzēts kapitālieguldījuma

finansēšanas un vēlākas ieņēmumu summas

sasaistīšanai ir īstermiņa aizdevums, kas paredzēts,

lai nodrošinātu klientu ar jaunas mājas pirkšanai

nepieciešmajiem līdzekļiem, pirms tas ir saņēmis

naudu no iepriekšējās mājas pārdošanas.

Aizdevums ar nemainīgu procentu likmi ir neliels aizdevums (Ls 1000

līdz Ls 10000) uz laiku no 6 mēnešiem līdz 5 gadiem.

Aizdevums ar noteiktu procentu likmi parasti tiek izmantots mašīnas

vai citas ilgstoši lietojamas patēriņa preces iegādes

finansēšananai. Aizdevuma atmaksāšanas noteikumi parasti

paredz vienādus ikmēneša maksājumus, kas vienlaikus ietver

gan procentus, gan pamatsummas atmaksu.

Atjaunojamā kredītlīnija. Saskaņā ar

atjaunojamās kredītlīnijas noteikumiem, banka automātiski

katru mēnesi pārskaita no klienta tekošā konta (vai klients

katru mēnesi iemaksā) klienta atjaunojamās

kredītlīnijas kontā noteiktu summu. Pēc tam šim

klientam ir tiesības mēneša laikā izņemt no

šī konta zināmu summu, kas vienāda ar ikmēneša

iemaksas vairākkārtīgu reizinājumu, par kādu banka un

klients iepriekš vienojušies. Ja šajā kontā ir

kredīta atlikums, klients par to saņem procentus.

Hipotēkas aizdevums parasti tiek izsniegts mājas iegādei,

un nopirktais nekustamais īpašums kalpo kā aizdevuma

nodrošinājums. Izsniegtā aizdevuma summa parasti ir

vienlīdzīga aizdevuma ņēmēja mēneša algas

vairākkārtīgam reizinājumam un nopirktās mājas

vērtības procentuālai daļai.

Kredītkaršu aizdevums. Pastāv divi galvenie

kredītkaršu veidi, no kuriem tikai viens nodrošina

kredītkartes lietotāju ar iespāju izmantot kredītu

ilgāku laika periodu.

ü Maksājumu kredītkartes (piemēram, American

Express vai Diners Club) bankas paziņojumā ikreiz

norādītā summa ir pilnībā jānomaksā,

tādējādi iespējas izmantot bezprocentu aizdevumu ir tikai

laika periodā no pirkuma izdarīšanas dienas līdz bankas

paziņojuma saņemšanas dienai. Parasti par maksājumu

kredītkartes lietošanu ir jāmaksā ikgadējā

abonomenta maksa.

ü Kredītkartes (piemēram, Visa un Mastercard

) sniedz saviem lietotājiem iespēju izmantot atjaunojamo bezprocentu

kredītlīliju līdz noteiktam limitam uz noteiktu periodu, par ko

banka ar klientu iepriekš vienojušies. Ikmēneša bankas

paziņojumā norādīto summu var apmaksāt

pilnībā vai daļēji atkarībā no tā, kāds

ir noteiktais minimums. Agrāk kredītkaršu firmu peļņas

avots bija no kredītkaršu lietotājiem iekasētie procenti

par kreditēšanas termiņa paildzināšanu. Papildus

tās saņem arī komisijas naudu no tirgotājiem. Daudzas

kredītkaršu firmas pašlaik iekasē ikgadējo

kredītkartes abonementa maksu, jo cilvēki arvien vairāk sāk

izmantot bezprocentu perioda sniegtās priekšrocības.

3.2. Aizdevumi juridiskām personām.

Galvenie aizdevumu veidi, kādus piedāvā juridiskām

personām ārvalstu bankas, ir šādi:

ü overdrafts;

ü termiņaizdevums;

ü aizdevums projektu finansēšanai;

ü sindikātaizdevums;

ü ārvalstu aizdevums;

ü atvieglotais aizdevums.

Latvijas bankas tādus aizdevumus kā overdrafti un

sindikātaizdevumi pagidām vēl nepraktizē. (Latvijā

overdrafta aizdevumus pagaidām izsniedz A/S Saules banka.)

Overdrafts ir iepriekš saskaņota kredītlīnija jeb

aizņēmuma tiesības, kuras klients var izmantot, veicot

maksājumus vai veicot izmaksas no sava tiešā konta. Agrāk

overdraftu uzskatīja par īslaicīgu kreditēšanas

instrumentu, ko izmanto tikai atsevišķos gadījumos, bet

šodien daudzu uzņēmumu kontos tiek uzturēts

“pastāvīgais overdrafta līmenis”, kurā ar terminu

“pastāvīgais overdrafts” apzīmē minimālo kredīta

atlikumu, virs kura svārstās overdrafta atlikums.

Juridisko personu overdrafts ir atmaksājams pēc pieprasījuma.

Tomēr praksē bankas reti kad pieprasa atmaksāt overdraftu, ja

vien attiecīgais klients nav devis īpašu iemeslu

šaubām par to, vai šis overdrafts tiks atmaksāts

(piemēram, ja klients atrodas maksātnespējai tuvā

situācijā vai nepilda savas saistības pret banku).

Procenti par overdraftu tiek aprēķināti par katras dienas

kredīta atlikumu pēc iepriekš noteiktas procentu likmes virs

bankas noteiktās bāzes likmes.

Termiņaizdevums tiek izsniegts uz noteiktu laika peridodu, un tas

atmaksājams pa vairākām vienlīdzīgām

daļām vai arī summa jānomaksā termiņa beigu

datumā.

Var izdalīt trīs veida termiņaizdevumus:

ü par īstermiņa aizdevumiem uzskatāmi

aizdevumi, kas atmaksājami viena gada laikā vai īsākā

laika periodā;

ü vidēja termiņa aizdevumi ir aizdevumi, kas

jāatmaksā ne agrāk kā pēc viena gada, bet ne

vēlāk kā 5 gadu laikā;

ü ilgtermiņa aizdevumi ir aizdevumi, kas

jāatmaksā pēc vairāk nekā 5 gadiem.

Aizdevums projektu finansēšanai ir tāds aizdevums, kas

tiek izsniegts lielāku kapitālieguldījumu projektu

finansēšanai. Šāda aizdevuma atmaksāšanas

vienīgais vai galvenais avots ir naudas plūsma, kādu

nodrošina attiecīgais projekts.

Aizdevums lielāku projektu finansēšanai parasti tiek izsniegts

uz vidēju termiņu vai ilgtermiņu, turklāt parasti tie

veido tik lielas summas, ka rodas nepieciešmība šāda

finansējuma nodrošināšanai apvienot vairākas

aizdevējinstitūcijas. Katram projektam nepieciešams veikt

visptverošu novērtējumu, turklāt šāds aizdevums

parasti ir ļoti liels, tādēļ šāda mēroga

aizdevumu izsniedz tikai lielākās bankas. Mazākās bankas

tomēr var darboties kā organizētājs vairāku

aizdevējinstitūciju apvienošanā.

Sindikātaizdevums ir aizdevums, kuru izsniedz vairākas bankas

kopā un kas katrai no šīm bankām atsevišķi

nebūtu iespējams, vai ko tās nevēlētos izsniegt.

Projektu vada viena vai vairākas bankas, kas vienojas par aizdevuma paketi

un izveido banku sindikātu, apvienojot vairākas bankas.

Banka-organizētāja veic pārrunas ar aizdevuma

ņēmēju, sagatavo attiecīgo dokumtāciju, saņem

naudu no citeim sindikāta dalībniekiem un izmaksā pilnu

aizdevuma summu aizdevuma ņēmējam. Vēlāk šī

pati banka vai tās aģents-banka no aizdevuma ņēmēja

iekasē naudu (pamatsummu un procentus) un nodod šos

līdzekļus atpakaļ sindikāta dalībniekiem.

Pārējiem sindikāta dalībniekiem parasti nav nekādas

tiešās saskares ar aizdevuma ņēmēju (kurš var

pat nezināt, kas ir sindikāta dalībnieki). Ja sindikāta

dalībniekiem nepieciešama informācija vai jāpieņem

kādi konkrēti lēmumi (piemēram, saistību nepildes

gadījumā), visi šie jautājumi tiek kārtoti tikai ar

banku-organizētāju.

Ārvalstu aizdevums ir aizdevums ārvalstu valdībām un

to valsts sektoram (valsts uzņēmumiem). Parasti šis aizdevumsir

liels, un to izsniedz uz vidēju vai ilgu laika termiņu.

Atviegloto aizdevumu kategorijai raksturīgas zemākas procentu

likmes nekā tirgū valdošās. Parasti šādi

aizdevumi ir ilgtermiņa un paredzēti tām valsts

tautsaimniecības nozarēm, kuriem nepieciešama ekonomiskā

palīdzība. Kā piemēru var minēt Latvijas valdības

subsidēto kredītu, kas pazīstams kā G-24.

3.3. Starpbanku aizdevumi.

Pārsvarā visas bankas samērā aktīvi darbojas

starpbanku tirgū. Tas nozīmē, k šīs bankas

pieņem depozītus no citām bankām. un iegulda savus

līdzekļus citās bankās. Parasti šādi

depozīti ir īstermiņa (sākot no depozītiem, kas tiek

ieguldīti citā bankā no vienas operāciju dienas

beigām līdz nākamās dienas sākumam, līdz

depozītiem ar vairāku mēnešu termiņu).

Šādas operācijas tiek veiktas, lai nodrošinātu

likviditātes vadību īsākā laika periodā, vai

arī lai piesaistītu finansējumu, kas būtu papildus

klientu noguldījumiem un pašu kapitālam.

Parasti starpbanku aizdevumu summas ir lielas un procentu likmju

starpība ļoti neliela. Aizdevumi citām bankām ir

pakļauti kredītriskam tieši tāpat kā aizdevumi

uzņēmumiem un fiziskām personām.

3.4. Ar aizdevumiem saistītās procedūras.

Banka var ciest ārkārtīgi lielus zaudējumus, ja

izsniegtie aizdevumi pārmērīgi koncentrēti vienā

valstī, tautsaimniecības nozarē vai tirdzniecības

veidā, un attiecīgais sektors nokļūst

nelabvēlīgu vispārējo vai specifisko ekonomisko

apstākļu ietekmē.

Piesardzīga banka izstrādās aizdevumu portfeļa

efektīvas vadības stratēģiju un iekšējo

kontroles sistēmu, kas ļautu izvairīties no nevēlamas

aizdevumu koncentrācijas kādā no šādām

kategorijām:

ü vienam aizdevumu ņēmējām;

ü savā starpā saistītiem aizdevumu

ņēmējiem;

ü atsevišķai tautsimniecības nozarei;

ü vienā valstī vai reģionā.

Analizējot šādu koncentrāciju, nepieciešams

izskatīt ne tikai konkrētā brīdī tieši

izsniegtos aizdevumus, bet arī piešķirtās, tomēr

neizmantotās aizņēmuma tiesības, akreditīvus,

kredītlīnijas, garantijas utt. Citiem vārdiem – bankas

kopējo risku.

Bez aizdevuma portfeļa vadības stratēģijas bankai ir

jābūt izstrādātai aizdevumu novērtēšanas

un uzraudzības politikai.

Aizdevumu novērtēšana un uzraudzība ir

svarīgākie aspekti labas kredītdarbības

nodrošināšanā. Ja banka lbi tiek galā ar

šīm funkcijām, tas palīdz samazināt zaudējumu

risku.

Katram aizdevumam piemīt zināms risks neatkarīgi no tā,

cik laba reputācija ir attiecīgajam aizdevuma

ņēmējam. Konkrētāk, pastāv risks, ka aizdevuma

ņēmējs neatmaksās izsniegtā aizdevuma pamatsummu un

nesamaksās procentus par aizdevuma lietošanu.

Lai efektīvi kontrolētu aizdevumu, pirmkārt ir

nepieciešams pastāvīgi veikt uzraudzības pasākumus.

Svarīgākie pasākumi ir šādi:

ü viesošanās pie klienta;

ü presē publicētās informācijas

izskatīšana;

ü aizdevuma ņēmēja

finansiālās informācijas izskatīšana;

ü klienta konta apgrozījuma novērošana.

Bankai nebūs nekāda labuma, ja tā redzēs, ka aizdevums

tiek zaudēts, bet nevarēs veikt nekādus pasākumus, lai

aizsargātu pati savu stāvokli.

Overdrafta gadījumā bankai šāda problēma

nepastāv, jo overdrafts ir atmaksājams pēc pieprasījuma.

Attiecībā uz aizdevumiem ar noteiktu termiņu tiek lietotas

kontroles konkrētas procedūras, ar kuru palīdzību tiek

noteikts “saistību nepildīšanas gadījums”.

Viens no veidiem, kā kontrolēt aizdevumus, ir kritēriju jeb

apstākļu (par kuriem iepriekš banka ar klientu vienojusies)

piemērošana. Šādi apstākļi jāiekļauj

aizdevuma līgumā, tādējādi dodot bankai iespāju

veikt attiecīgus pasākumus gadījumā, ja aizdevuma

ņēmējs nepilda savas saistības attiecībā uz

līgumā minēto apstākļu nodrošināšanu.

Šādi kritēriji jeb apstākļi var būt

finansiāla rakstura, piemēram, ilgtermiņa parāda

attiecība pret pašu kapitālu nedrīkst pārsniegt

100%; procentu segums nedrīkst samazināties vairāk kā 2

reizes; pašu kapitāls nedrīkst samazināties zem 10

miljoniem latu; nedrīkst mainīties mātes uzņēmums;

nedrīkst notikt izmaiņas vadošajā sastāvā.

Nesenā pieredze rāda, ka gadījumos, ja noteiktie

kritēriji ir tikuši pārkāpti, tā vietā, lai

pieprasītu parāda tūlītēju atmaksu, bankas

cenšas vienoties par grozījumiem aizdevuma līguma noteikumos.

Šādā situācijā ir sasniegts viens no bankas

mērķiem, t.i.., bankai ir iespēja uzaicināt uz

pārrunām aizdevuma ņēmēju un apspriest iemeslus,

kuru dēļ ir pārkāpti līgumā noteiktie

kritēriji, vai reizēm pat pieprasīt zināmas izmaiņas

(piemēram, uzņēmuma plānotās kapitālizdevumu

programmas atlikšanu). Šādā situācijā,

vienojoties par jaunajiem līguma noteikumiem, bankai ir iespēja

noteikt augstāku procentu likmi (vai pieprasīt lielāku

nodrošinājumu).

Parasti tas nozīmē, ka tiek izstrādāts tāds

aizdevuma veids dzēšanas grafiks, kuru iespējams izpildīt

pat vissliktākajā gadījumā, kāds pieļauts,

novērtējot šo aizdevumu.

Ja maksājumi aizdevuma dzēšanai netiek veikti noteiktajos

termiņos, tas dod iespēju bankai pagarināt termiņu vai

uzsākt parāda piedziņu.

4. Bankas riska veidi un iekšējā kontrole.

Visos biznesa darījumos pastāv risks – sākot ar parāda

nenomaksāšanu līdz sliktai ražai vai arī

nespējai pārdot jaunu, dārgu preci. Banku stāvoklis

atšķiras ar to, ka bankas ir pakļautas arī savu

komerciālo aizņēmēju biznesa riskam,

sistemātiskām neveiksmēm finansu tirgū un valstu

ekonomisko neveiksmju sekām.

Bankas pelna naudu, nodrošinot savus klientus ar tiem

nepieciešamajiem pakalpojumiem un piešķirot viņiem

aizdevumus. Šādi pakalpojumi ir saistīti ar risku, un bankas

iegūst peļņu, nosakot par šo pakalpojumu tādu cenu,

kas pārsniedz to sniegšanas izmaksas, kā arī jebkurus

zaudējumus, kuri varētu rasties riska piepildīšanās

gadījumā.

Bieži vien ir tā – jo lielāks risks, jo lielāka

zaudējuma rašanās iespēja. Banku izcenojumiem

jāatspoguļo tā riska pakāpe, ko tās uzņemas,

veicot šo attiecīgo darījumu. Lai pārzinātu riska

pakāpes/riska cenas attiecību, bankām jāizprot tie

dažādie riska veidi, kuriem tās ir pakļautas.

4.1. Riska veidu raksturojums.

Kontrole organizācijas mērogā, politikas un procedūru

izstrādāšana un ievērošana, saprātīgas

ierobežojumu sistēmas izveide veicina pareizu riska kontroli

iestādē.

Vadībai būtu jāievēro šādi noteikumi:

§ riska faktoru izvērtēšana un identificēšana

jāuzskata par ikdienas bankas vadības funkcijas

sastāvdaļu;

§ jāsamazina risks, kur tas nepieciešams, pazeminot

ierobežojumu skalu vai aizejot no attiecīgiem tirgiem;

§ jānodrošina daudzveidība, izpētot un

piedāvājot alternatīvu produktu vai iesaistoties jaunos tirgus

sektoros, tādējādi samazinot koncentrācijas risku, ja tas

ir bankai aktuāli;

§ pārdodot riska faktoriem pakļautos līdzekļus,

jārada iespēja samazināt vispārējo riska

pakāpi, kādam banka pakļauta.

Risku varētu iedalīt šādi:

Ø stratēģiskais risks;

Ø kredīta risks;

Ø likviditātes risks;

Ø procentu likmes risks;

Ø pozīcijas risks;

Ø darbības risks;

Ø reputācijas risks.

Stratēģiskais risks (vai biznesa risks) ir risks, ka banka

varētu uzsākt kādu nepareizu bankas darbības veidu un

zaudēt naudu. Darbības veids var būt nepareizs tāpēc,

ka bankai nav pieredzes šinī sfērā, vai arī

tāpēc, ka šī nozare nav pietiekami liela, lai

nodrošinātu ar ienākumu visus tās dalībniekus, bet

iznākums ir tas pats – banka zaudē naudu.

Kredīta risks ir risks, ka aizņēmējs nevarēs

atmaksāt aizdoto summu vai procentus. Kredīta risks ietekmē

aizdevumus, pārējos kreditēšanas veidus,

nodrošinājumus, ar tirdzniecību saistītas finansu

operācijas, saistības, neparedzamo izdevumu saistības un pat

korespondējošie konti ir īstermiņa aizdevumi citai bankai,

kura teorētiski varētu kļūt maksātnespējīga.

Likviditātes risks ir finansu iestādes spēja segt

nomaksājamās saistības ar līdzekļiem, kuri ir naudas

līdzekļu formā vai kurus var nekavējoties

pārvērst naudā.

Procentu likmes risks ir iespēja, ka banka varētu nebūt

spējīga saglabāt pozitīvu starpību starp procentiem,

kurus banka pelna ar saviem līdzekļiem, un procentiem, kuri ir

jāmaksā par tām saistībām, kuras ir šo

līdzekļu pamatā. Tātad tas ir risks, kurš

atspoguļo nākamā tīrā ienākuma atkarību no

izmaiņām procentu likmēs.

Pozīcijas risks ir risks ciest zaudējumus, kuri var rasties

tad, kad bankai pieder kāda valūta, preces vai vērtsparīri,

kuru cena nelabvēlīgi izmainās. Pozīcija var būt gan

gara, gan īsa. Atrodoties garajā pozīcijā, maksimālo

zaudējumu ierobežo tā lieta, kura ir bankas

rīcībā – iegādes cena. Īsajā pozīcijā

potenciālie zaudējumi, vismaz teorētiski, ir neierobežoti,

būdami tās cenas apmērā, kas jāmaksā virs

pārdošanas cenas, lai šo lietu nopirktu, tā, lai pirkuma

saistības tiktu izpildītas.

Darbības risks. Iepriekš minētie riska veidi pieder pie

tiem, kuriem bankas pakļauj sevi tīšām, lai iegūtu

peļņu. Tomēr, tāpat kā citās biznesa

sfērās, bankas ir pakļautas darbības riskam, kurš ir

saistīts ar situāciju, kad kļūda vai

pārskatīšanās kļūst par iemeslu finansiāliem

zaudējumiem.

Reputācijas risks. Bankas lielā mērā paļaujas uz

savu klientu uzticību un regulējošo instanču atbalstu.

Pirmkārt, klients noguldīs savu naudu kādā bankā tikai

tādā gadījumā, ja viņš būs

pārliecināts, ka varēs šo naudu izņemt no bankas, kad

tā viņam būs nepieciešama. Lai saglabātu klientu

uzticību, bankai jādemonstrē stabils finansiāls

stāvoklis, par kuru liecina atbilstoša kapitālā

esamība un pietiekamas peļņas plūsmas

nodrošināšana.

Nobeigums.

Katram jaunam uzņēmējam, kas vēlēsies veiksmīgi

darboties sevis izvēlētajā nozarē, gribot vai negribot

nāksies sastapties ar bankām un to drbību. Tāpēc

zināšanas šajā jomā ir pat ļoti

nepieciešamas, un tās ir apgūstamas jau no pašiem

pamatiem, kas arī ir izklāstīti šajā darbā.

Šis darbs varētu būt kā sākuma mācību

līdzeklis veiksmīgai karjerai un nuds pelnīšanai, jo

tajā ir apkopota tikai teorija vai, precīzāk, virspusējs

banku darbības apskats, kas sniedz vispārēju informāciju

par banku un tās struktūru. Un varbūt daudziem biznesa

cilvēkiem būtu ieteicams sākt apgūt šo nozari no

pašiem pamatiem, lai gūtu dziļāku priekšstatu par

banku. Jo banku būtība un darbība ir kā ķēde,

kur katrs posms papildina nākošo un savieno to ar

iepriekšējo. Un tajā pašā laikā banku

darbība ir interesanta lieta valsts ekonomikas

regulēšanaā. Tāpēc daudziem, jo daudziem šis

darbs būtu ne tikai interesants, bet arī nepieciešams, lai

turpmāk orientētos mūs ieskaujošajā vidē.

Izmantotās literatūras un avotu saraksts

1. LR likums “Par bankām”.

2. Briede I., Liepiņa R. Bankas noguldījumi un aizdevumi, to

raksturojums un kontrole. – 72. lpp.

3. Bikse V. Nauda un bankas. – 72. lpp.

4. Долан Дж. Деньги, банки и денежно-кредитная политика. – 497 стр.

5. Жуков Е. Банки и банковские операциию – 635 стр.